Latvijas klimats

Latvijas teritorija atrodas mēranajā joslā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē. Latvijas klimatu ietekmē tās ģeogrāfiskais stāvoklis un teritorijas līdzenais reljefs, kas ļauj ieplūst dašādu virzienu atšķirīgām gaisa masām. Latvijā valdošie ir rietumu virzienu vēji. Gaisa masu kustība nosaka atmosfēras cirkulāciju virs Latvijas teritorijas un laikapstākļu atšķirības gada laikā. Valdošās ir mēreno platuma gaisa masas (pārsvarā - jūras, retāk - kontinentālās). Bieši vien laikapstākļusi etekmē arī arktiskās gaisa masas.

Cikloni no Atlantijas okeāna atnes jūras gaisa masas. Siltajā periodā to ietekmē veidojas mākoņains un lietains laiks. Aukstajā periodā cikloni rada atkušņus, padara maigāku pat visu ziemu. Līdz ar to Latvijā ir labi izteiktas jūras klimata pazīmes - neliela janvāra un jūlija vidējo temperatūru amplitūda, paaugstināts nokrišņu daudzums, nenoturīgi laikapstākļi. Ciklonu ietekmē ir liels mākoņainums - vidēji 160-180 apmākušos dienu gadā.

Ar anticikloniem Latvijā ieplūst kontinentālais gaiss, kas savas īpašības iegūst virs Eiropas austrumu rajoniem. Siltajā periodā kontinentālās gaisa masas laikapstākļus padara karstākus un sausākus, bet aukstajā pariodā - aukstākus un saulainākus. Krasa temperatūras pazemināšanās (līdz -25°C, -30°C) ziemā visbiešāk ir saistīta ar anticiklonu ieplūšanu no Arktikas.

Latvijai, tāpat kā pārējām Baltijas valstīm, raksturīga bieša gaisa masu maiņa. Piemēram pāri Rīgai gada laikā iet vidēji 170 atmosfēras frontes, kas, tāpat kā cikloni, šķērso valsts teritoriju februārī, jūlijā un oktobrī. Frontes bieši pavada stipri vēji, tāpēc rudenī vērojams vētru maksimums, februārī - puteņu maksimums, bet jūlijā - vislielākais nokrišņu daudzums un visvairāk dienu ar pērkona negaisu.

Ģeogrāfiskais platums ir galvenais klimatu veidojošais faktors - no tā atkarīgs saules radiācijas daudzums, ko saņem Zemes virsa. Arī dienas garums dašādos gadalaikos atkarīgs no vietas ģeogrāfiskā platuma. Ziemā saule paceļas 9-10° virs horizonta (20.-25. decembris) un dienas garums ir 6-7 stundas. Vasarā Saule paceļas līdz 55-57° virs horizonta (20.-25. jūnijs), bet dienas garums ir 17-18 stundas. šāda atšķirība Saules augstumā virs horizonta un dienas garums ir cēlonis Saules radiācijas pieplūduma nevienmērīgam sadalījumam pa gadalaikiem. Zemes virsu sasniedz ne tikai tiešie saules stari - tiešā radiācija, bet arī daļa atmosfērā izkliedētās radiācijas, jo Latvijā bieši vien ir apmācies laiks. Decembrī 1cmš Zemes virsas Latvijā saņem apmēram 0,5-0,6 kcal, bet jūnijā - 15 kcal, taču vidējo temperatūru starpība decembrī (-3°) un jūnijā (+16°) nav tik liela kā saņemtās radiācijas starpība. šeit savu labojumu ienes atmosfēras cirkulācija. Ziemā ar rietumu virziena vējiem no Atlantijas okeāna tiek atnestas gaisa masas, kuras sasildījusi Ziemeļatlantijas straume. šīs gaisa masas ziemā temperatūru Latvijā paaugstina par 7-9°, bet vasarā nedaudz (par 2-3°) pazemina. Ziemas mēnešos Latvijas teritorija saņem mazāk nekā 20-30% tiešās radiācijas, bet no marta līdz septembrim - 50-60% tiešās radiācijas, jo arī vasarā ir daudz apmākušos un lietainu dienu. Tādējādi katrs Latvijas valsts virsas kvadrātcentimetrs saņem tikai apmēram 80 kcal gadā - trešo daļu no Saules radiācijas pieplūduma. Tikai 20% no šī siltuma tiek patērēti gaisa sasildīšanai, 80% - nokrišņu iztvaicēšanai, kas pietiek, lai iztvaikotu tikai 50% nokrišņu. Tāpēc Latvijā ir pārlieku mitrs un notiek teritorijas pārpurvošanās process.

Vidējo temperatūru svārstības valsts teritorijā nav lielas. Aukstākā mēneša - janvāra - vidējā temperatūra Baltijas jūras piekrastē ir -3°C, valsts vidusdaļā -5°C, bet austrumdaļā -7°C. Vissiltākā mēneša - jūlija - vidējā temperatūra svārstās no +16°C Baltijas jūras piekrastē līdz +17,5°C Austrumlatvijā. Gada vidējā temperatūra visaugstākā ir Baltijas jūras piekrastē (+6,5°C), Austrumlatvijā +5°C, bet viszemākā - Vidzemes augstienē (+4,1°C).

Klimatu ietekmē arī reljefa lielformas. Augstienēs, sevišķi Vidzemes augstienē, atšķirībā no līdzenumiem raksturīga zemāka temperatūra, īsāks bezsala periods, lielāks mitrums un mākoņainums, ilgstošāka sniega sega. Nokrišņu daudzums sasniedz 700-800mm gadā, bet Vidzemes augstienes rietumu nogāzē, kas ir mitrākā vieta Latvijā,- pat līdz 850 milimetriem. Līdzenumu apgabalos, pat Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē, ir mazāk nokrišņu - 550-600mm gadā, jo līdzenais reljefs neveicina gaisa masu pacelšanos un nokrišņu veidošanos. Zemgales līdzenums, ko no jūras gaisa masām pasargā Kursas un šemaitijas (Lietuvā) augstiene, ir siltākais un sausākais rajons Latvijā.

Teretorijas mitrinājuma pakāpi raksturo hidrotermiskais koeficients, kas ir attiecība starp nokrišņu daudzumu laika periodā, kad diennakts vidējā temperatūra nepārsniedz +10°C, un temperatūras summa grādos šajā pašā periodā. šis koeficients izsaka nokrišņu iztvaikotspēju. Latvijā gada nokrišņu daudzums, sevišķi to daudzums veģetācijas periodā, pārsniedz iztvaikotspēju.

(avots: wikipedia.org)